Katoļu Bībeles Jāņa 11. nodaļas 1.–45. punktā mēs atrodam pastorālu stāstu, kas pilns ar dziļām emocijām un mācībām. Šī rakstvieta aicina mūs pārdomāt dzīvi un nāvi, parādot mums ticības un augšāmcelšanās spēku. Caur stāstu par Lācaru Jēzus atklāj mums savu dievišķo varu un beznosacījumu mīlestību, sniedzot mums mierinājumu un cerību sāpju un zaudējumu laikos. Pievienojieties mums šajā ceļojumā caur svēto tekstu, lai dziļāk iedziļināties tā nozīmē un smeltos iedvesmu savai ticībai.
Satura rādītājs
Ievads katoļu Bībelē Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas 1.–45
Evaņģēlija fragments saskaņā ar Jāņa 11. nodaļas 1. līdz 45. pantu iepazīstina mūs ar aizkustinošu stāstu, kas aicina pārdomāt Jēzus dzīvi, nāvi un pestīšanas spēku. Šajā sadaļā mēs atradīsim padziļinātu ieskatu par vienu no zināmākajiem Kristus brīnumiem – Lācara augšāmcelšanos. Izmantojot šo spēcīgo stāstījumu, autors parāda ticības Dievam nozīmi un pārveidojošo lomu, kāda tai var būt mūsu dzīvē.
Šajā fragmentā Jēzus saņem ziņu, ka viņa draugs Lācars ir slims. Neskatoties uz situācijas steidzamību, Jēzus nolemj pagaidīt divas dienas, pirms atsaukties uz Lācara māsu Marijas un Martas aicinājumu. Šī šķietami mulsinošā gaidīšana sniedz mums vērtīgu mācību par Dieva pilnīgo gribu un Viņa spēju pārvērst vissarežģītākās situācijas ticības un garīgās izaugsmes iespējās.
Ierodoties Betānijā, Jēzus atrod Lācaru jau kapā, kurš bija miris pirms četrām dienām. Lācara draugu un ģimenes skumju aizkustināts, Jēzus parāda savu dziļo mīlestību un līdzjūtību. Ar spēcīgu paziņojumu “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība” Jēzus pavēl Lācaram iziet no kapa. Visu klātesošo izbrīnītā skatiena priekšā Lācars augšāmceļas un atkal saņem dzīvības dāvanu. Šis brīnums ne tikai apstiprina Jēzus dievišķību, bet arī dod mums nesatricināmu cerību uz mūžīgās dzīves apsolījumu.
Rezumējot, Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas 1.–45. nodaļa ir logs uz Jēzus Kristus mīlestību un spēku. Tā aicina mūs padziļināt attiecības ar Dievu, paļaujoties uz viņa gudrību un solījumiem. Šis stāsts mums atgādina, ka pat tad, ja mēs saskaramies ar šķēršļiem un izmisuma situācijām, mēs vienmēr varam atrast cerību un dzīvību Kristū. Lai šī rakstvieta iedvesmo mūs augt savā ticībā un tiekties pēc augšāmcelšanās un mūžīgās dzīvības, ko mums var dot tikai Viņš.
Bībeles stāsta vēsturiskais un ģeogrāfiskais konteksts
Bībeles stāstījums ir dziļi sakņots aizraujošā vēsturiskā un ģeogrāfiskā kontekstā, kas piedāvā unikālu perspektīvu tā nozīmes un vērtības izpratnei. Bībeles stāsts izvēršas daudzveidīgā ģeogrāfiskā vidē, sākot no plašajiem Mezopotāmijas līdzenumiem līdz Izraēlas svētajiem kalniem. Turklāt tās vēsturiskais konteksts aptver no senās Ēģiptes civilizācijas līdz Romas impērijai, nodrošinot ietvaru notikumiem, kas veidotu miljoniem cilvēku ticību.
Senajos Tuvajos Austrumos Bībeles stāsts atrodas kultūras un tirdzniecības ceļu krustpunktā, kas ļāva nepārtrauktai ietekmes un ideju plūsmai. Šumeru un Akādiešu pilsētvalstis, kānaāniešu un hetu karaļvalstis un varenā Ēģipte bija Bībeles vēstures "kaimiņi un galvenie varoņi". Turklāt ģeogrāfiskiem reģioniem, piemēram, Nīlas upei, Vidusjūrai un Libānas kalnu grēdai, bija izšķiroša nozīme Bībeles varoņu dzīvē un notikumos.
Tāpat arī Bībeles vēsturiskajam kontekstam ir izšķiroša nozīme, lai izprastu sociālos, politiskos un reliģiskos apstākļus, kas ietekmēja Bībeles notikumu un mācību attīstību. Sākot ar ebreju tautas apspiešanu Ēģiptes faraonu jūgā un beidzot ar secīgajiem Izraēlas iekarojumiem un trimdām, Dieva tautas cīņas un cerības tiek atspoguļotas vēsturiskajā kontekstā. Turklāt Romas impērijas klātbūtne Palestīnā Jēzus laikā, kā arī spriedze starp jūdaismu un topošo kristietību ir būtiski elementi, lai izprastu apstākļus, kādos attīstījās Bībeles stāsti un stāsti.
Atklājot draudzības dziļumu starp Jēzu un Lācaru
Bībelē mēs atrodam vienu no dziļākajām un aizkustinošākajām draudzības saitēm: Jēzu un Lācaru. Šis stāsts mums atklāj patiesas draudzības nozīmi un pārveidojošo spēku.
Jēzus un Lācars bija tuvi draugi, viņi dalījās brīžos, smieklos un asarās.Viņu draudzības pamatā bija ne tikai jautrība, bet arī savstarpējs atbalsts. Jēzus vienmēr bija gatavs uzklausīt Lācaru, mierināt viņu grūtos brīžos un svinēt kopā ar viņu prieka brīžos. Viņu draudzība balstījās uz beznosacījumu mīlestību un uzticību.
Jēzus mīlestība pret Lācaru skaidri izpaužas brīdī, kad Lācars saslimst un nomirst. Jēzus ir dziļi aizkustināts un izrāda savu līdzjūtību, raudot par sava drauga zaudējumu. Tomēr Jēzus arī demonstrē savu dievišķo spēku, uzmodinot Lācaru no mirušajiem. Šis brīnumainais akts atklāj viņu draudzības dziļumu un pestīšanas darbu, ko nāca darīt Jēzus.
Sāpes un cerība pēc Lācara nāves
Dziļu sāpju brīžos, saskaroties ar mīļotā zaudēšanu, kā tas notika ar Lācaru, mūsu emocijas savijas starp "ciešanām" un "vajadzību" rast cerību skumju vidū. Skumjas mūs pārņem, un katrs cilvēks tās piedzīvo savā tempā un unikālā veidā, taču ir svarīgi atcerēties, ka dzīvē vienmēr ir vieta cerībai, pat vistumšākajos brīžos.
Lācara nāve sagādāja milzīgas sāpes visiem, kas viņu mīlēja. Viņa tuvinieki apraudāja viņa aiziešanu un piedzīvoja lielas skumjas. Tomēr viņu ciešanu vidū viņi arī cerēja uz labāku nākotni. Viņi zināja, ka pat nāves gadījumā Dieva mīlestība var atjaunot un pārveidot šo šķietami bezcerīgo situāciju.
Lai gan sāpes, ko rada mīļotā cilvēka zaudēšana, ir neaprakstāmas, ir svarīgi atcerēties, ka ticībā mēs rodam mierinājumu un cerību. Kā Jēzus parādīja, uzmodinot Lācaru no mirušajiem, nāve nav galīgais mērķis, bet drīzāk solis pretī mūžīgajai dzīvei kopā ar mūsu Debesu Tēvu. Cerība slēpjas ticībā Dieva spēkam dziedēt mūsu brūces un dāvāt mums bagātīgu dzīvi pēc tam.
Dievišķā spēka izjaukšana caur Jēzu
Dievišķais spēks nesalīdzināmā veidā izpaudās caur Jēzus izjaukšanu uz zemes. Viņa ierašanās ienesa jaunu cerību un dziļas pārmaiņas to cilvēku dzīvēs, kuriem bija prieks viņu satikt. Ar savu mācību, brīnumiem un centību Jēzus izrādījās pats dievišķā spēka iemiesojums.
Jēzus ne tikai sludināja par dievišķo spēku, bet arī izpauda to konkrētās darbībās, kas pārsteidza pūļus. Viņš dziedināja slimos, atbrīvoja gūstekņus, pavairoja maizes un zivis un pat uzmodināja mirušos. Šie brīnumi parādīja, ka dievišķais spēks pārsniedz cilvēku un ka Jēzus bija līdzeklis, caur kuru šis spēks izpaudās.
Tas bija redzams arī viņa mācībās. Viņš izaicināja normas un tradīcijas, ko iedibināja sava laika reliģija, atklājot jaunu veidu, kā izprast Dievu un viņa valstību. Ar savām līdzībām un runām Jēzus atklāja Dieva mīlestību un žēlastību pret visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa, pagātnes vai kļūdām. Šī žēlastības un pestīšanas vēsts rezonēja to sirdīs, kuri dzirdēja viņa vārdus un piedzīvoja to pārveidojošo spēku.
Lācara augšāmcelšanās kā mūžīgās dzīvības zīme
Bībeles stāstā par Lācara augšāmcelšanos mēs atrodam spēcīgu mūžīgās dzīves zīmi, kas pārsniedz fiziskās nāves robežas. Šis neparastais notikums mums parāda Jēzus līdzjūtību un beznosacījumu mīlestību pret saviem sekotājiem un aicina pārdomāt mūžīgās dzīves apsolījumu, kas atrodams mūsu garīgajās pārliecībās.
Lācara augšāmcelšanās mums māca, ka nāve nav galīgs beigas, bet drīzāk pāreja uz jaunu esamības veidu. Jēzus ar savu dievišķo spēku izsauca Lācaru no kapa, saraujot nāves važas un demonstrējot savu varu pār to. Tieši caur šo augšāmcelšanos mūsu sirdīs iedegas cerības dzirksts, atgādinot, ka mūžīgā dzīve nav tikai fantāzija, bet gan taustāma un sasniedzama realitāte.
Domājot par šo apbrīnojamo brīnumu, mēs esam aicināti pārdomāt savu dzīvi un to, kā mēs varam dzīvot saskaņā ar mūžīgās dzīves solījumu. Pirmkārt, mums jāatceras, ka mūsu eksistence šajā pasaulē ir gan vērtīga, gan īslaicīga. Tāpēc ir svarīgi izmantot katru mirkli un virzīt mūsu darbības jēgpilna mantojuma veidošanai. Turklāt šī epizode mudina mūs saglabāt dzīvu savu ticību un uzticēties dievišķajam mūžīgās dzīves apsolījumam, un tādējādi rast mierinājumu un cerību starp zemes dzīves pārbaudījumiem un izaicinājumiem.
Aculiecinieku konflikts un neticība
Cilvēces vēsturē ir bijuši neskaitāmi konflikti, kas atstājuši neizdzēšamas pēdas. Tomēr pat haosa vidū vienmēr ir aculiecinieki, kuri neticīgi cenšas saprast, ko viņi ir liecinieki.
Konfliktu laikā ir dabiski, ka traģisku notikumu aculiecinieku vidū pārņem neticība. Cilvēka prātam ir grūti asimilēt neizskaidrojamu nežēlību un vardarbību. Ir saprotams, ka jūtaties apmaldījies un rodas jautājums, kā kaut kas līdzīgs varētu notikt.
Neticība var izpausties dažādos veidos.Daži var noliegt to, ko redz viņu acis, meklējot alternatīvus skaidrojumus, kas ļautu saglabāt cerību. Citi var justies bezpalīdzības un apjukuma pārņemti, nespējot saprast konflikta iemeslu.
Šādos laikos ir svarīgi atcerēties, cik svarīgi ir saglabāt ticību un cerību. Lai gan aculieciniekus var pārņemt neticība, mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka Dievs ir klātesošs pat haosa vidū. Tieši šajos grūtajos laikos mums jāpaļaujas uz savu ticību un jāmeklē dievišķa vadība, lai atrastu ceļu uz mieru un izlīgumu.
Cik svarīgi ir ticēt Jēzum kā ceļam uz mūžīgo dzīvi
Ticēt Jēzum kā ceļam uz mūžīgo dzīvi ir ļoti svarīgi tiem, kas meklē pestīšanu un iekšēju mieru. Jēzus Kristus ir tas, kurš caur savu upuri pie krusta mums piedāvā mūžīgās dzīvības apsolījumu. Viņa nāve un augšāmcelšanās atvēra debesu durvis visiem tiem, kas Viņam tic.
Ticot Jēzum kā vienīgajam ceļam uz mūžīgo dzīvi, mēs atzīstam viņa dievišķumu un pieņemam viņa mācību kā absolūtu patiesību. Jēzus Kristus mums parādīja beznosacījumu Dieva mīlestību un mācīja mums ceļu uz izlīgšanu ar mūsu Radītāju. Caur Viņu mēs iegūstam iespēja piedzīvot dzīvi tās pilnībā un sasniegt mūžīgo dzīvi kopā ar Dievu.
Ticot Jēzum, mēs saņemam daudzas garīgas dāvanas, kas mūs stiprina mūsu ticības gaitā. Šīs dāvanas ietver mieru, grēku piedošanu, Svētā Gara vadību un mūžīgās dzīves apsolījumu ar Dievu. Turklāt ticība Jēzum ļauj mums izveidot personiskas attiecības ar Viņu, caur kurām mēs varam piedzīvot Viņa mīlestību un žēlastību katru dienu.
Jēzus līdzjūtība un nelokāma mīlestība pret saviem ļaudīm
Tās izpaužas viņu pastāvīgā apņēmībā būt klāt mūsu dzīvē un stiprināt mūs grūtību brīžos.
Visā savas kalpošanas uz zemes laikā Jēzus izrādīja ”īpašu jutīgumu” pret visneaizsargātākajiem. Viņa līdzjūtība izpaudās nabadzīgajiem, slimajiem, grēciniekiem un sabiedrības atstumtajiem. Savās mācībās viņš mudināja mūs mīlēt vienam otru un praktizēt līdzjūtību pret tiem, kas cieš. Kā viņa sekotājiem mums ir jālīdzinās šai nelokāmajai mīlestībai un jābūt līdzjūtīgiem pret citiem.
Jēzus mīlestība izpaužas arī viņa gatavībā piedot un izrādīt mums žēlastību, neskatoties uz mūsu kļūdām un grēkiem, Viņš saprot mūsu vājumu un ir gatavs uzņemt visus, kas nožēlo grēkus un vēlas tikt pārveidoti ar Viņa žēlastību. Viņš nekad mūs neatraida, bet vienmēr sniedz mums savu mīlošo roku, lai palīdzētu mums piecelties un virzīties uz priekšu.
Pārbaudījumu un bēdu laikos Jēzus iet mums blakus, piedāvājot mierinājumu un spēku.Viņa nelokāmā mīlestība nekad nešaubās, un mēs vienmēr atrodam Viņā patvērumu. Tāpat kā Viņš mūs ir mīlējis, arī mums ir jāmīl vienam otru, izrādot līdzjūtību pret saviem brāļiem un māsām Kristū. Atcerēsimies, ka Viņa mīlestība dod mums spēku nest tādu pašu līdzjūtību un nelokāmu mīlestību citiem.
Mācība par uzvaru pār nāvi un jaunu dzīvi Kristū
Tā ir galvenā evaņģēlija vēsts tēma. Jēzus Kristus augšāmcelšanās mums parāda, ka nāvei nav varas pār tiem, kas ir Viņā, bet mēs esam “izlīguši” ar Dievu un dzīvojam jaunu dzīvi Viņa varenajā vārdā.
Pirmkārt, mums ir jāsaprot, ka uzvara pār nāvi nav personīga uzvara, bet gan žēlastības dāvana, ko saņemam, ticot Jēzum Kristum kā mūsu Glābējam un Kungam. Jēzus nomira pie krusta, lai samaksātu par mūsu grēkiem, un trešajā dienā tika augšāmcelts, lai garantētu mums piedošanu un mūžīgo dzīvību. Šī patiesība piepilda mūs ar cerību un motivē dzīvot pateicības un kalpošanas mūsu Kungam pilnu dzīvi.
Otrkārt, jauna dzīve Kristū nozīmē radikālas izmaiņas mūsu dzīvesveidā. Mēs vairs neesam grēka un nāves vergi, bet esam brīvi dzīvot svētumā un paklausībā Dieva baušļiem. Tas nozīmē atstāt aiz sevis vecās, postošās prakses un ieradumus un staigāt patiesības un taisnības gaismā. Jaunā dzīve Kristū ļauj mums dziļi un patiesi mīlēt Dievu un savus tuvākos, kā arī dod mums spēku pārvarēt jebkuru. šķērslis, kas nāk mūsu ceļā.
Personīgās pārdomas: mūsu ticības stiprināšana grūtību vidū
Kad mēs saskaramies ar grūtībām dzīvē, mūsu ticība var tikt pārbaudīta. Šajos grūtajos laikos ir svarīgi atcerēties, ka mūsu ticība ir kā muskulis, kas ir jānostiprina, lai mūs uzturētu. Stingra ticība nenozīmē, ka mēs nesastapsimies ar šķēršļiem, bet gan to, ka mums būs pārliecība tos pārvarēt.
Viens veids, kā stiprināt mūsu ticību, ir lūgšana. Atvēlot laiku saziņai ar Dievu, mēs varam atrast iekšēju mieru un paļauties, ka Viņam ir mūsu dzīves plāns, pat ja apstākļi šķiet nelabvēlīgi. Lūgšana savieno mūs ar dievišķo un dod mums nepieciešamo spēku virzīties uz priekšu.
Papildus lūgšanai ir svarīgi ieskaut sevi ar cilvēkiem, kuri dalās mūsu ticībā un iedrošina mūs grūtos brīžos.Kristīgā kopiena piedāvā mums atbalstu un atgādina, ka savās cīņās neesam vieni. Dalīšanās savā pieredzē un citu cilvēku pieredzes ieklausīšanās palīdz mums atrast dažādas perspektīvas un mācīties no mūsu ticības brāļu un māsu gudrības.
Ieteikumi Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas 1.–45. nodaļas vēstījuma “pielietošanai” mūsu ikdienas dzīvē
Jāņa 11:1-45 rakstvietas lasīšana liek mums pārdomāt, kā mēs varam pielietot šīs rakstvietas vēstījumu savā ikdienas dzīvē. Šeit ir daži ieteikumi, kas jāpatur prātā:
- Veicina ticību un paļāvību uz Dievu: Tāpat kā Marta un Marija, kuras ticēja Jēzum pat sāpju un zaudējumu vidū, ir svarīgi atcerēties, ka Dievs ir klātesošs mūsu dzīvē un viņam ir spēks pārveidot mūsu sarežģītās situācijas. Saglabāsim savu ticību un paļāvību uz Viņu, vienmēr meklējot Viņa vadību un mierinājumu.
- Praktizējiet līdzjūtību un empātiju: Vērojot Jēzus reakciju, uzzinot par Lācara nāvi, mēs redzam, kā viņš ir aizkustināts un raud kopā ar tiem, kas cieš. Sekojot viņu piemēram, mums jāiemācās būt līdzjūtīgiem un iejūtīgiem pret apkārtējiem, izrādot mīlestību un atbalstu tiem, kas piedzīvo grūtus laikus.
- Meklējiet dzīvi pilnībā: Lācara augšāmcelšanās mums atgādina, ka Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Caur savu upuri un augšāmcelšanos viņš piedāvā mums iespēju piedzīvot bagātīgu un mūžīgu dzīvi. Lai pielietotu šo vēstījumu savā ikdienas dzīvē, mums jāmeklē intīmas attiecības ar Jēzu un jāseko viņa mācībām, dzīvojot saskaņā ar viņa principiem un meklējot piepildījumu visās mūsu dzīves jomās.
Jautājumi un atbildes
J: Ko katoļu Bībelē mums māca fragments no Jāņa 11. nodaļas 1. līdz 45. nodaļai?
A: Jāņa evaņģēlija 11. nodaļas 1.–45. fragments katoļu Bībelē mums sniedz vērtīgu mācību par Jēzus spēku un dievišķumu, viņa līdzjūtību pret tiem, kas cieš, un viņa spēju dot dzīvību un augšāmcelšanos.
J: Kāds ir galvenais stāsts šajā Bībeles vietā?
A: Galvenais stāsts, kas stāstīts šajā fragmentā, ir Lācara augšāmcelšanās, kurš bija Jēzus tuvs draugs. Lācara māsa Marta un Marija nāk pie Jēzus, lai paziņotu viņam par sava brāļa slimību. Lai gan Jēzus ierodas pēc Lācara nāves, viņam izdodas viņu augšāmcelt un atdzīvināt, tādējādi demonstrējot savu kā Dieva Dēla spēku.
J: Kāds ir galvenais vēstījums, ko no šīs rakstvietas var iegūt mūsu ikdienas dzīvē?
A: Galvenais vēstījums, ko mēs varam iegūt no šīs rakstvietas, ir tas, cik svarīgi ir paļauties uz Jēzus dievišķumu un spēku dzīves pārbaudījumu un grūtību vidū. Turklāt tas mums māca, ka Jēzus spēj mūs aizvest no garīgās nāves uz mūžīgo dzīvi, dodot mums cerību un mierinājumu sāpju un zaudējumu laikos.
J: Ko šī rakstvieta mums atklāj par Jēzus dabu?
A: Šis fragments atklāj Jēzus dievišķo dabu, kuram ir spēks dot dzīvību un augšāmcelšanos. Viņš arī parāda mums savu līdzjūtību un tuvību tiem, kas cieš, raudot kopā ar Martu un Mariju par Lācara nāvi. Jēzus sevi parāda kā apsolīto Mesiju, kas spēj uzvarēt nāvi un dot mums bagātīgu dzīvību.
J: Kāds ir šīs Bībeles vietas pastorālais mērķis?
A: Šīs rakstvietas pastorālais mērķis ir sniegt mierinājumu un cerību tiem, kas pārdzīvo sāpju un zaudējumu laikus, atgādinot viņiem, ka Jēzus spēj dot jaunu dzīvību pat nāves vidū. Tas arī stiprina ticīgo ticību, vēlreiz apliecinot Jēzus dievišķību un viņa pestīšanas spēku.
J: Kādas papildu mācības var iegūt no šī rakstvietas?
A: Papildus iepriekš minētajām mācībām šī rakstvieta parāda arī to, cik svarīgi ir būt gataviem ticēt Jēzum un uzticēties Viņa vārdam, pat ja tas šķiet neiespējami. Tāpat tas parāda mums nepieciešamību būt atvērtiem Dieva pārsteigumiem un brīnumiem un atcerēties, ka Viņa spēkam nav robežu.
J: Kā mēs varam pielietot šīs rakstvietas mācības savā ikdienas dzīvē?
A: Mēs varam pielietot šīs rakstvietas mācības savā ikdienas dzīvē, atceroties, ka tāpat kā Jēzus uzaudzināja Lācaru, Viņš var dot dzīvību un pārvērtības mūsu visgrūtākajās situācijās. Mums jāpaļaujas uz Viņa spēku, jāmeklē Viņa tuvums bēdu laikā un jāseko Viņa piemēram, izrādot līdzjūtību pret apkārtējiem.)
Secinājums
Rezumējot, katoļu Bībeles fragments no Jāņa 11:1-45 sniedz mums vareno stāstu par to, kā Jēzus augšāmcēla savu draugu Lācaru. Ar šo stāstījumu tiek izcelti dažādi Jēzus ticības un dievišķā spēka fundamentālie aspekti.
Pirmkārt, mēs redzam dziļās draudzības attiecības starp Jēzu, Mariju, Martu un Lācaru, kas parāda draudzības nozīmi mūsu dzīvē un to, kā Jēzus novērtē savus draugus un rūpējas par tiem.
Tāpat mēs esam liecinieki tam, kā Jēzus spēj paveikt neiespējamo, pat ja šķiet, ka situācija ir pilnībā zaudēta. Lācara augšāmcelšanās brīnums ir atgādinājums par Dieva visvarenību un žēlastību, kuram ir spēks dot dzīvību pat nāves vidū.
Šī rakstvieta aicina arī pārdomāt savu ticību. Marta un Marija uz sava brāļa nāvi reaģē atšķirīgi, taču abas paļaujas uz Jēzus spēku. Dažreiz mūsu ticība var tikt pārbaudīta, taču šis stāsts mums māca, ka pat grūtību vidū mums jāturpina paļauties uz Dieva gribu.
Visbeidzot, ir svarīgi izcelt vēsti par cerību un augšāmcelšanos, ko mums piedāvā šī rakstvieta. Jēzus mums parāda, ka nāvei nav pēdējais vārds un ka tiem, kas Viņam tic, būs mūžīgā dzīvība. Šis solījums sniedz mums mierinājumu un mudina dzīvot saskaņā ar savu ticību ar cerību un drosmi.
Visbeidzot, Jāņa 11:1-45 katoļu Bībelē sniedz mums vērtīgu mācību par draudzību, ticību un cerību uz augšāmcelšanos. Pateicoties Jēzus dievišķajam spēkam, mēs esam liecinieki brīnumam, kas mūs iedvesmo ik brīdi paļauties uz Dievu un saglabāt savu cerību likstu vidū. Vienmēr atcerēsimies, ka, tāpat kā Lācars, mēs varam piedzīvot garīgo augšāmcelšanos Kristū un iegūt jaunu dzīvi Viņā.